Ir katreiz vairāki, kas vienmēr atgriežas,
Pa vienam, divatā, pa simtiem kolonnās.
Kad skaļi runājas, kad klusu dziesmu dzied
Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet,
Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet.
Cik daudz Tu skatījies, cik daudz Tu biji tur -
Pat spožai adatai reiz garām jāaizdur.
Un Tevī ievēries es arī skrēju līdz,
Kā nedaudz piedzēries un apmaldījies rīts,
Kā nedaudz piedzēries un apmaldījies rīts.
Es vairs par sevi nebaidos,
Man vairs nav Tevis žēl,
Pat tad, ja atkal atgrieztos
Mēs abi divatā.
Man šķiet, es zināju, kā TAM ir jānotiek,
Kur jābūt negausim, kur punktu jāpieliek.
Es sevi sajaucu, tas nebiju vairs es,
Tik citā izskatā, uz citas pasaules,
Tik citā izskatā, uz citas pasaules.
Cik daudz Tu skatījies, cik daudz Tu biji tur -
Pat spožai adatai reiz garām jāaizdur.
Un Tevī ievēries es arī skrēju līdz,
Kā nedaudz piedzēries un apmaldījies rīts,
Kā nedaudz piedzēries un apmaldījies rīts.
Es vairs par sevi nebaidos,
Man vairs nav Tevis žēl,
Pat tad, ja atkal atgrieztos
Mēs abi divatā.
Ir katreiz vairāki, kas vienmēr atgriežas,
Pa vienam, divatā, pa simtiem kolonnās.
Kad skaļi runājas, kad klusu dziesmu dzied
Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet,
Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet.