Kur gan jūs esat, tālo gadu sniegi,
Kur tagad lido baltais lapseņspiets?
Es gaidu to šai nosalušā dārzā,
Kur tikai smiltis vējš man sejā triec.
Es gaidu tevi, dzeloņainā laime,
Un saucu puteņus, lai naktis klūp -
Ir manas ilgas izsalkuši vilki,
Un viņu zobos dienu akmens drūp.
Šai dārzā vientuļā, kur mēness blandās
Kā izbēdzis no elles rūsgans suns,
Es grību atvērt acis visiem kokiem,
Lai mana elpa plūst kā zaļa guns.
Ir laime izdzert rūgtumu līdz mielēm,
Un gļēvās stundas pakārt laternās.
Un baltā neprātā triekt kailu sirdi,
Līdz akmens spārni visas rētas klās.