Vecais liktens tētis sauca meitu Sauli
Aiznes, meitiņ, vecai mātei bļodu baltu zirņu.
Aiznes, meitiņ, vecai mātei bļodu baltu zirņu.
Zelta Saulīt' aiztek zilu debess malu,
Kas tai pretī attecēja staltais Mēness puisis.
Daiļā Saules meita, staltais Mēness puisis,
Kā tas nāca, kā nenāca, rokas satikās
Kā tas nāca, kā nenāca, bļoda apgāzās.
Daiļā Saulīt' bēga, Mēness atpalika
Kas tos zirņus izbārstīja? Es tas vainīgais!
Bira baltie zirņi pa to zilo lauku,
Gaišu ceļu atstādami, kur tie satikās.
Liktens tētis cirta Mēnestiņu pušu:
Tu man dienā neiznāksi, pirms tos salasīsi!
Nokaunējās Saule, nosarka kā oga.
Abi divi augu dienu kopā nesanāk.